No Cerību kuģa līdz pat Galapagu Leģendai
Prāmis Stena Finlandica sāka savu karjeru 60-tajos gados kā pasažieru prāmis Ziemeļu jūrā. Izīrēts no Skagenlinjen, vēlāk pārbūvēts kā kuģis-slimnīca, gluži kā mūsu partnera Mercy Ships priekštecis, nodrošināja Vjetnamas karā cietušo civilpersonu ārstēšanu. Tobrīd šo prāmi uzskatīja un dēvēja par Cerību kuģi. Vēlāk Stena Line atpirka kuģi atpakaļ, nodēvēja to par Stena Finlandica un izmantoja maršrutā Stokholma – Mariehamna. Taču vēl šobrīd Stena Finlandica kursē kā kruīza kuģis starp Ekvadoru un Galapagu salām. Zemāk mūsu vēstures eksperti Rikards un Anders atklāj tās stāstu.
Neviens no Stena Line kuģiem nav piedzīvojis tik daudz dramatisku notikumu kā Stena Finlandica. Kopš tās izgatavošanas Hamburgā bāzētā kuģniecības uzņēmumā HADAG 1963.gadā, tā kalpojusi dažādiem mērķiem un saimniekiem. Nosaukta par Helgoland, jo tika plānots izmantot kuģi maršrutā Cuxhaven-Helgoland (Vācijā). Vācieši šāda tipa kuģus sauca par Seebäderschiffe jeb atpūtas kuģiem. Tie bija maza un vidēja izmēra pasažieru prāmji, kas transportēja tūristus no Ziemeļu jūras piekrastes uz vairākām salām, piemēram, Helgolandes, Siltas vai Frīzu salām.
Helgolandes sala
Helgolandes sala arī piedzīvojusi visnotaļ dramatisku vēsturi. Kādreiz šī sala piederēja gan Vācijai, gan Dānijai. Napoleona karu laikā salu pārņemt savā pārziņā izdevās britiem. Tā tas bija līdz pat 1890.gadam, kad tika noslēgts Helgolandes – Zanzibāras līgums, kas paredzēja, ka Vācija neiejauksies britu interesēs Zanzibārā, saņemot par to pretī Helgolandes salu. Vāciešiem galvenais mērķis tajā laikā bija aizsargāt Ķīles kanālu. Sala tika pārbūvēta kā cietoksnis; vēlāk uz salas tika izvietota arī jūras spēku bāze. Pirmā Pasaules kara laikā no turienes tika evakuēti iedzīvotāji, kuri atgriezties varēja tikai pēc kara. Savukārt, Otrā Pasaules kara laikā, pēc britu bombardēšanas 1945.gada pavasarī, sala tika pilnībā nopostīta. Briti pat mēģināja salu okupēt un uzspridzināt. Vācijas īpašumā Helgolandes sala nonāca atpakaļ 1952.gadā. Pēc tam tā kļuva par populāru galamērķi; tūristi šajā salā iecienīja sauļošanos un putnu vērošanu.
Helgolandes atpūtas kuģis
1963.gada vasarā, prāmis Helgoland kursēja maršrutā starp Cuxhaven un Helgolandes salām. Kuģi noenkurojās pie salas, savukārt pasažieri turpināja ceļu mazākās laivās tālāk uz sauszemi. Vasarai beidzoties, Helgolandē beidzās arī tūrisma periods, tāpēc šajā laikā prāmis tika izīrēts citur. 1963.gada rudenī Helgoland nonāca maršrutā Gēteborga – Frederikshavna, kas tolaik bija populārs ekskursiju maršruts. Gadu vēlāk kuģi izīrēja arī maršrutam Gēteborga – Larvika, bet 1965.gada pavasarī kuģis kursēja maršrutā Stokholma – Mariehamna.
Cerību kuģis Vjetnamā
Pēc kārtējās vasaras kā atpūtas kuģim, Helgoland 1966.gadā tika izīrēta Vācijas Sarkanā krusta biedrībai un tika pārbūvēta par kuģi-slimnīcu. Iemesls tam bija, ka ASV bija ieguldījusi milzīgus līdzekļus Vjetnamas karā, tādējādi ASV prezidents Lindons Džonsons (Lyndon Johnson) pieprasīja no alianses dalībvalstīm, tostarp Rietumvācijas, arī sniegt savu pienesumu. Pēc Otrā Pasaules kara Vācija nevarēja izvietot savu karaspēku ārpus tās teritorijas, tāpēc Rietumvācijas Federālais kanclers Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) piedāvāja ideju, ka valsts var palīdzēt Vjetnamas karā, aizsūtot uz turieni kuģi-slimnīcu. Visbiežāk uz kuģa palīdzība tika sniegta civiliedzīvotājiem, bet dažreiz tajā tika nogādāti arī ievainotie kareivji. Kuģis bija pilnīgi neitrālā pozīcijā un ārstēja pacientus no abām karā iesaistītajām pusēm – gan no Dienvidvjetnamas (kuru atbalstīja ASV kopā ar citām valstīm), gan partizānu atbrīvošanas frontes (Vjetkongs un Ziemeļvjetnama).
Helgoland kuģis tika pārbūvēts par kuģi-slimnīcu ar trīs operāciju zālēm un 150 gultasvietām. Uz klāja bija ķirurģijas, terapijas, ginekoloģijas un radioloģijas nodaļas, kā arī laboratorijas un rentgena iekārta. Apkalpe pārsvarā bija no Vācijas, bet tika algotas arī vietējās māsiņas un sanitāres, kas palīdzēja vāciešiem saprasties ar vietējiem pacientiem. Veselības aprūpe Vjetnamā kara laikā bija pilnībā sagrauta; slimnīcās bija nepietiekoši daudz personāla, netika nodrošināta enerģijas piegāde, kā arī pastāvēja briesmīgi higiēnas apstākļi. Tādēļ jaunais kuģis-slimnīca Helgoland tur tika dēvēta par Cerību kuģi.
Kopš 1966.gada rudens Helgoland bāzes osta bija Dienvidvjetnamas galvaspilsētā Saigonā. Gadu vēlāk tā tika pārcelta uz ziemeļiem – Da Nangas pilsētā, jo Saigonā bija pieejama valstī labākā veselības aprūpe, savukārt, Da Nangā tā bija vairāk nepieciešama. Vairākus gadus vācu apkalpe ārstēja vietējos iedzīvotājus ar dažādākajām slimībām, tostarp tuberkulozi. Tāpat ārsti sastapās ar kara šausmām, kad ieveda ar napalmu apdedzinātus vai mīnu sprādzienos cietušus pacientus. Bāreņu un ievainoto aprūpe atstāja būtisku ietekmi uz vācu ārstiem un apkalpi.
Lai gan šaurie koridori un kāpņu margas apgrūtināja darbu, Helgoland bija lieliski piemērota, lai darbotos kā kuģis-slimnīca. Kopumā veselības aprūpes misija bija veiksmīga, jo tika izglābtas daudzas jo daudz Vjetnamiešu dzīvības. Kopumā uz kuģa Helgoland bija hospitalizēti vairāk kā 11 000 pacientu laika posmā no 1966. līdz 1971.gadam. Vēl aptuveni 200 000 pacientu tika palīdzēts vietējos traumpunktos.
Stena Finlandica
Septiņdesmito gadu sākumā bija skaidrs, ka Dienvidvjetnama ar sabiedrotajiem karā zaudēs, tāpēc ASV plānoja karaspēka atsaukšanu. Tas arī nozīmēja, ka 1971.gada rudenī Helgoland bija laiks doties mājup. Veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ, kuģis tika pārdots Stena Line Ķīlē. 1972.gada 30.martā kuģis tika pārdēvēts vārdā Stena Finlandica un pārbūvēts atkal par pasažieru prāmi. Tā paša gada 7.jūnijā prāmis bija gatavots doties pirmajā reisā no Stokholmas uz Mariehamnu, aizstājot prāmi Poseidon.
Stena Line bija ļoti svarīgi palielināt kapacitāti, ieliekot lielāku pasažieru prāmi Mariehamnas līnijā sīvās konkurences dēļ, jo Åland Line laika posmā no 1971. līdz 1972.gadam maršrutā Stokholma-Mariehamna bija ielikusi lielus, skaistus pasažieru prāmjus Princess un Baronessan. Promenādes klājā uz Stena Finlandica bija restorāns, divas atpūtas zonas un liels kokteiļu bars ar deju grīdu; Bootsdeck klājā atradās kafejnīca un avīžu kiosks. Uz prāmja nebija kajītes, taču bija liels skaits sēdvietu.
Pēc sviesta uz Dāniju
1973.gada ziemas mēnešos Stena Finlandica kursēja maršrutā Ķīle – Kursēra, kamēr uz Ālandi nebija tik liela pasažieru plūsma. Divu gadu laikā kravu pārvadājumu nodevas pieauga kosmiskos apmēros, plus pastāvēja piesārņošanas risks, tāpēc Stena Line izīrēja Stena Finlandica Lībekā bāzētam kuģošanas uzņēmumam – Förde Reederei Seetorustik GmbH. Kuģis tika pārdēvēts vārdā Baltic Star un sāka kursēt maršrutā Trāveminde – Rodbī. Vācieši šo maršrutu iesauca par Butterfahrt jeb sviesta kruīzu. Vācu pasažieri devas uz Dāniju, lai iegādātos pārtikas produktus, jo cenas Dānijā bija jūtami zemākas, jo īpaši sviestam.
Ja līdz šim Helgoland bija ceļojusi krustām šķērsām pa pasauli, tagad tā ar vārdu Baltic Star kļuva par patstāvīgo Trāvemindes iedzīvotāju. Nelielu laiku šis kuģis kursēja starp diviem atpūtas kūrortiem maršrutā Trāveminde-Wārnerminde. 1999.gadā Eiropas Savienība uzsāka ekonomiskās un monetārās savienības noslēdzošo posmu, kas nozīmēja, ka Vācijas iedzīvotājiem vairs nevajadzēja doties pēc pārtikas produktiem uz Dāniju.
Galapagu Leģenda
Gadu vēlāk Baltic Star tika pārdota Kaimanu salām. Tur tā tika pārbūvēta par kruīza kuģi ar 98 gultasvietām, nosaukta par Galapagu Leģendu (Galapagos Legend) un sāka kursēt kā kruīza kuģis no Ekvadoras uz Galapagu salām. 54 gadus vecais kuģis kursē tur vēl šodien. Neraugoties uz vecumu, kuģa īpašnieki skaisti apraksta to:
”Šim lieliskajam kuģim piemīt apburošo salu šarms. Tieši laikā ceļojumam ar ģimeni vai draugiem. Galapagu Leģenda piedāvā plašas un komfortablas atpūtas iespējas. Uz atvērtā klāja paveras lielisks skats uz salu floru un faunu; nobaudiet bārbekjū un atpūtieties saulītē pie baseina.”
Acīmredzot, Cerību kuģis nu ir kļuvis par Sapņu kuģi. 🙂
Stena Finlandica fakti:
Izmērs: 91.5 x 14.3
Tonnāža 2,746 brt, 464 tdw
Dzinējs: 2 x Klöckner-Humboldt-Deutz RBV12M350, 6,000 hp, 19 mezgli
Kapacitāte: 1,500 pasažieri, 0 kajītes