Stāsts par atvaļinājumu un riteni

Vācija | Nav komentāru

Mums ar ceļa biedreni Sandru par 2014. gada atvaļinājumu jau sen viss bija skaidrs – biļetes iegādātas un maršruts izpētīts. Pēkšņi ienāca prātā doma piedāvāt vēl kādam doties kopā ar mums šajā piedzīvojumā, galu galā kopā vienmēr jautrāk! Ievietoju mūsu ceļojuma aprakstu divās draugiem.lv domubiedru grupās (veloprieks un velotūrisms) ar laikiem un aicinājumu pievienoties. Interese bija liela, taču, tā kā tas tika izdarīts pašā pēdējā brīdī, tad saņēmu tikai vienu piekrišanas vēstuli no Anetes, kurai derēja gan mūsu piedāvātie laiki, gar maršruta garums. Sazvanījāmies ar Aneti – 23 gadus jaunu meiteni bez velotūrisma pieredzes, bet ar milzu entuziasmu. Izstāstīju viņai par biļetēm, apdrošināšanu un nepieciešamo ekipējumu (daļu varēju nodrošināt pats) un ieteicu obligāti sagādāt citu velosipēdu, jo viņai bija pieejams vien saliekamais ritenis.

Vēl pāris reižu sazinājāmies un iepriekšējā vakarā pirms izbraukšanas Anete tika atvesta pie mums uz Ventspili. Pārbaudījām ekipējumu, iedevu pāris papildus bagāžas gumijas, telti piesējām pie velosipēda rāmja. Manu interesi piesaistīja ritenis, ko Anete nopirkusi lietotu no kolēģa. Pavecs ražojums, bremzes darbojas, 28 collu riteņi, trīs ātrumi. Šķiet, ka visam jābūt kārtībā! Tik lielu uzmanību ritenim pievēršu, jo nereti dzirdēts viedoklis, ka ceļošanai vajadzīgi speciāli riteņi, kuri ir ļoti dārgi. Nepiekritīšu, jo galvenais, kas vajadzīgs ir vēlēšanās! Anete savu riteni nopirka par 90 eiro.

Vakarā pirms izbraukšanas pie mums atnāca draugi uz mazu atvadu ballīti. Sanāca īsts „ice breaking” pasākums, kas nostiprināja pārliecību, ka viss būs lieliski!

1.diena, 2014. gada 11. Jūlijs, piektdiena

 

Pirms pulksten 9:00 ierodamies Ventspils prāmju terminālī. Gaiss ir karsts un tveicīgs. Spožajā saulē nevar nepamanīt, ka Stena Flavia dūmenis ieguvis koši sarkanu krāsu un baltu S burtu, pērn tā vēl nebija. Sākumā uz kuģa klāja tiek palaistas smagas mašīnas, tad vārti tiek atvērti arī mums. Atrādāmies apsardzei un sekojot kuģa transporta koordinatoriem iestumjam riteņus kuģa tilpnē. Riteņbraucējiem tiek norādītas konkrētas iekšējā borta ailes, kur piesaitēt velosipēdus. Apbruņojamies ar diennaktij nepieciešamajām mantām, jo lejā tikt vairs iespējas nebūs un dodamies uz kuģa piekto stāvu. Blakus reģistratūrai atrodas „klusā” telpa. Dodamies iekšā, lai ieņemtu vietas, jo darbojas princips „kas pirmais brauc, tas pirmais maļ”. Ieņemam tālākās sēdvietas telpā, tuvāk elektrības rozetei. Kad esam reģistrējušies, izrādām kuģi Anetei. 12:00, kuģim pametot ostu, vērojam kā krastā noris gatavošanās Jūras svētkiem. Diena paiet skatoties tv, lasot žurnālus un nododoties saules peldēm uz augšējā klāja. Pirmās dienas nobraukums ar velosipēdu – 4 km.

 

2.diena, 2014. gada 12. Jūlijs, sestdiena

rsz_nr-10

Rīts iesakās ar kuģa skaļruņa aicinājumu brokastīs (tos, kuri samaksājuši). Mēs tikmēr mielojamies ar līdzpaņemtajiem krājumiem uz kuģa klāja. Kuģa kreisajā pusē tikmēr jau labu laiku redzams Vācijas krasts. Iebraucot upes grīvā, kur redzama pilsēta no augšas, neskaitāmās jahtas un citi milzu prāmji, Anete ir stāvā sajūsmā, jo šī ir viņas pirmā reize. Laiski vērojot kā kuģis pietauvojas piestātnē mēs ar Sandru tikmēr sazīmējam pazīstamas vietas no iepriekšējā brauciena ar Stena Flavia.

Piecas minūtes pāri vieniem pēc Vācijas laika izripinām savus kaujas zirgus uz sauszemes. Ostas teritorija ir liela un tajā esot jābrauc ar atstarojošajām vestēm. Pirms izbraukšanas no ostas teritorijas labajā pusē atrodas liela ofisa ēka, kurā būs jāreģistrējas atpakaļceļā. Ārpus ostas teritorijas pa labi aiziet divas ielas. Mūsu ceļš ved pa Ovendorfer strasse, kas ar līkumiem iet augšup, pārved pāri sliedēm un tur, aiz paugura, kas paliek labajā pusē, krustojas ar Ivendorfen Landstrasse. Šajā krustojumā pa labi norādīts virziens uz kempingu un tālāk uz Travemundi. Pa kreisi ir ceļš un arī veloceliņš uz Lībeku. Turp arī dodamies. Abas manas pavadones sāk just vakardienas jūras spēcīgo saules iedarbību. Drīz apstājāmies pie LIDL pārtikas veikala un papildinām krājumus līdzņemšanai. Ceļā uzmanīgi jāseko norādēm, jo veloceliņš met daudz dažādus lokus. Apmēram pusceļā ceļš ved cauri maksas tunelim zem upes, taču ar riteņiem braukt tur aizliegts, tāpēc izmantojam autobusu, kas kursē bez jebkāda grafika starp abiem upes krastiem.

Lībekas vecpilsētā, kas atrodas uz salas, iebraucam caur pils torņa vārtiem. Pils noteikti ir apskates vērta, tāpēc nesteidzīgi izstumjamies cauri tās teritorijai. Šķērsojam krāšņo vecpilsētas rātslaukumu un dodamies uz slavenajiem Holstenas vārtiem. Tur mēs ar Sandru paliekam gaidīt, bet Anetei ļaujam nepilnu stundu paklīst pa burvīgajām vecpilsētas ieliņām. Protams, tas nav godīgi ne pret Aneti, ne pašu Lībeku, taču mums vēl priekšā 45 km līdz kempingam.

No Lībekas 10 km minamies gar Traves kanālu, kas savienojas ar Elbu. Šis veloceļa posms tiek dēvēts par veco sāls ceļu (Alte Sazstrasse). Pēcāk nogriežamies pa labi un dodamies Hamburgas virzienā. Mūsu kempings atrodas pie Grossensee (www.campingplatz-abc.de). Vakarā vēl paspējam gan nopeldēties, gan pavakariņot. Kāds pavisam runātīgs kempinga darbinieks, kurš ierāda mūsu telts vietas, atpazīst Vācijas militārā maskējuma krāsas uz mūsu telts, amerikāņu krāsas un Anetes telts un Austrumvācijas armijas mugursomu krāsas uz manām priekšējā riteņa somām. Savulaik, lai nebūtu jāpērk dārgas priekšējās somas un speciāls priekšējais bagāžnieks, kādā veikalā Rīgā „Armijai un civilajiem”, iegādājos šīs mazlietotās mugursomas par 3 latiem gabalā un stundas laikā garāžā radīju pats savas unikālas ūdensnecaurlaidīgas priekšējās velosomas. Kempinga darbinieks, kurš pats 19 gadus dienējis flotē, atzinīgi novērtēja manu roku darbu. Pie miera devāmies agri, jo 03:00 jau jāceļas. 2. dienas nobraukums – 66 km.

 

rsz_nr-17

3.diena, 2014. gada 13. Jūlijs, svētdiena

Kā jau plānots – 03:00 arī ceļamies. Tik agri, lai paspētu pārbraukt pāri teju visai Vācijai līdz Frīdrihshavenai (Friedrichshafen) pie Bodenes ezera (Bodensee) un paspētu līdz kempinga slēgšanai plkst. 22:00. Parasti kempingos visi ierodas ātrāk, taču pērn Lībekas kempingā ieradāmies īsi pirms pusnakts. No administrācijas neviens uz vietas neatradās, bet pie durvīm bija atstāta zīmīte, ja ierodaties pēc darba laika, celiet savu telti vai novietojiet kemperi atbilstoši kempinga shēmai un reģistrēsieties no rīta! Pagājušā gada pieredze uzvedināja uz domas uzrakstīt e-pastu kempingam jau iepriekš, vai varam ierasties ap pusnakti. Uz to viņi atbildēja, ka vārti tiek slēgti jau 22:00 un nekāda kustība pēc tam vairs nenotiek. Līdzīgu atbildi sniedza arī citi apvidus kempingi. Tāpēc nolēmām Hamburgas piepilsētas stacijā sēsties vilcienā, kas atrodas 14 km attālumā.

Rīts iesākās uz ne visai pozitīvas nots. Tikko piecēlāmies, sāka līt pamatīgs lietus. Sanesām visas mantas zem tuvējās nojumes, sapakojāmies, padzērām kafiju un 04:00 devāmies ceļā, lai pagūtu uz vilcienu, kas aties 05:10. Laukā melna tumsa, gāž lietus un pusceļā mana riteņa aizmugurējā riepa sāk tā dīvaini uzvesties. Mīksta! Pilnīgā tumsā, lietū, kad laiks min uz papēžiem! Sapratis, ka nomainīt nepagūšu, nolemju pumpēt un ātri, ātri mīties tālāk, jo gaiss riepā tukšojas salīdzinoši lēni. Lai abām dāmām nebūtu jāķer lieki kreņķi, skatoties uz manu nepatīkamo situāciju, saku, lai abas minās jau uz priekšu līdz dzelzceļa norādei ne vairāk kā 5 km un sagaida mani tur. Tā nu es pumpēju, minos, atkal pumpēju un atkal minos. Bet, sasniedzot stacijas norādi, laiks jau beidzies. Meitenes arī nav. Pabraucu tālāk, taču ceļa biedrenes neatrodu. Izdodas sazvanīt Sandru, viņasprāt, esot aizminušās par tālu un atrodas pie kādas pieturas. Labi, ka Hamburgā katrā pieturā ir karte – ar tās palīdzību aptuveni noorientējos kur viņas atrodas un lūdzu braukt atpakaļ pa to pašu ceļu. Mācība – nesadalīties svešā vietā un svarīgiem pārbraucieniem vienmēr atvēlēt vairāk laika neparedzētām situācijām.

Piepilsētas Rahlstedt stacijā gaidījām nākamo vilcienu, kas būs vien ap septiņiem, jo svētdienās vilcieni kursē ievērojami retāk. Anete izskatās nogurusi, neizgulējusies un droši vien prāto kādā gan avantūrā iepinusies! Sagaidām nākamo vilcienu un stundas garajā pārbraucienā velo vagonā, kurā esam vien mēs trijatā, nomainu velosipēda kameru. Vainīgs bijis sīks, bet gana ass akmentiņš. Tādos gadījumos obligāti jāpārbauda arī pati riepa, lai nesanāk pārdurt arī nākamo kameru. Kad sāk strādāt Deutsche Bahn informācijas punkts, tiekam pie pavisam jauna maršruta saraksta, kas mūs iepriecina – būsim galapunktā jau 21:30 un tur jānominas vien pāris km līdz kempingam. Vajadzētu paspēt līdz tā slēgšanai! Vilciena sliedes ved caur Immenstadt, kas atrodas Alpu pakājē, un manāmi sajūsmina Aneti. Ne miņas no noguruma, pirmo reizi ieraugot Alpus! Un turpmākajās divās nedēļās mums priekšā vēl daudz tādu pirmo reižu.

Piecas minūtes pirms desmitiem vakarā iebraucam pa kempinga vārtiem. Administratoru nevaram atrast, taču kāds zina teikt, ka atrodoties pagrabtelpā. Pagrabs pilns ar cilvēkiem, kuri, entuziasma pilni, vēro pasaules futbola čempionāta finālu, kurā spēlē arī Vācija. Neviens it nemaz nav ieinteresēts veikt mūsu reģistrāciju, nosūta atrast telts vietas un visu nokārtot no rīta. Pēc garā ceļa kopīgi nolemjam rīt pagulēt ilgāk. 3. dienas nobraukums – 21 km (meitenēm, man mazāk)

 4. diena, 2014. gada 14. Jūlijs, pirmdiena

 

Naktī dārdēja pērkons un pamatīgi lija. Tāpat, caur negaisa trokšņiem, skanēja uzvaras kliedzieni, raķešu šāvieni un auto signāltaures. Vācija bija kļuvusi par pasaules futbola čempionāta uzvarētāju. Pēc lielajām dzīrēm, rīts pienāca jauks un saulains.

Fridrihshavena ir slavena ar to, ka šeit izgudroti cepelīni. Tajā atrodas liels muzejs un viens cepelīns pat lidinājās virs Bodenes ezera. Gar ezeru braucām ziemeļrietumu virzienā uz Meersburg. Ezera krasts ir blīvi apdzīvots un ceļā sastopami daudz riteņbraucēji. Katru gadu Bodenes ezeram apkārt apbrauc aptuveni 200 000 cilvēku, taču mūsu plānos ir vēl lielāks loks. No Meersburg ar prāmi pārceļamies pāri ezeram uz Konstancu (Konstanz). Tur mūsu pirmais galamērķis ir Mainavas salas (Insel  Mainau). Lai apmeklētu šo salu, biļetes cena ir 18 eiro, bet noteikti ir vērts tos samaksāt – sala ir pilna ziediem, eksotiskiem augiem, kokiem, vides dabas elementiem, strūklakām, tajā atrodas pils un mazs zoodārzs (www.mainau.de).

Pa ceļam veiksmīgi izmeklējam pārtikas veikalu, jo nepieciešams krietni papildināt pārtikas krājumus, priekšā vairāku dienu ceļš caur Šveici, kur viss ir manāmi dārgāks. Ierosinu, lai meitenes dodas veikalā pirmās, es sargāju somas, tad maināmies. Mans nodoms ir slepus iegādāties kādu dzirkstošo vīnu, jo šodien ir mana dzimšanas diena.

Mūsu otrais pieturas punkts ir Reinas nultais kilometrs. Reinas izteka atrodas Šveicē, tā ietek Bodenes ezerā un tālāk kļūst par varenu upi. Šajā iztekas vietā ir Reinas nultais kilometrs. Esam stāvā sajūsma arī par mūsu nākamo apskates objektu – pilsētas Stein am Rhein (akmens pie Reinas). Vēl no viduslaikiem saglabājies stils, apgleznotās mājas – emocijas gluži tādas pašas kā solījuši visi tūrisma ceļveži. Anete sola kādudien atvest šeit arī savu mammu.

Nakšņošanai izvēlamies netālo kempingu Reinas krastā (www.campingwagenhausen.ch). Mājīga un plaša sadzīves telpa ar daudziem galdiem, elektrības rozetēm, galda spēlēm, wi-fi un pat bibliotēku. Kempingā pārsteidzu meitenes ar dzirkstošo vīnu, savukārt, viņas mani ar apsveikuma kartiņām. Pavisam citādāki svētki tālu prom no mājām. Anete nolemj, ka šī bijusi skaistākā diena viņas mūžā! 4. dienas nobraukums – 66 km.

 

 5. diena, 2014. gada 15. Jūlijs, otrdiena.

   Ieejam ceļojuma režīmā – ceļos septiņos, uzvāru uz gāzes degļa ūdeni termosam un kafijai, tad modinu Sandru, paralēli mostas arī Anete. Rīta duša, brokastis, telts novākšana, mantu sakārtošana un 09:00 dodamies ceļā.

Veloceļš pārsvarā ved tieši gar Reinu, ik pa laikam attālinoties no tās, ik pa laikam izbraucot cauri lauksaimnieku zemēm, kur ceļš jādala ar pretim braucošo traktortehniku, ik pa laikam cauri lauku sētām, kur gaisā virmo daudzveidīga lauku smaržu buķete. Distance noteikti būtu īsāka braucot tikai pa autoceļiem, bet veloceliņi izveidoti tā, lai ainavas būtu baudāmākas un interesantākas riteņbraucējiem. Reinas ūdens ir neierasti dzidrs un izteikti zaļā krāsā. Vidustecē redzētais bija pelēki brūns. Īsu brīdi iebraucam pilsētā Schaffhausen un dodamies slavenā Reinas ūdenskrituma virzienā. To dzirdēt var jau pa gabalu. Iespaidīgs skats! Augstums 23 metri, platums – 15 metri. Kādu brīdi vēl ceļojam gar Reinu, laukā ir neticami karsts, ceļa posmā izbaudām gan garus, vējainus nobraucienus, gan fiziski grūtākus uzbraucienus pret kalnu. Pagriežamies uz dienvidiem un dodamies Šveices lielākās pilsētas Cīrihes virzienā. Mūsu ūdens krājumi ir beigušies un meklējam kādu veikalu, taču kāds vietējais mums paskaidro, ka pilsētā visi strūklaku ūdeņi ir dzerami. Uzmeklējuši tuvāko strūklaku un pārvarējuši slāpes, par spīti planšetes GPS problēmām, veiksmīgi nokļūstam līdz Cīrihes centrālajai dzelzceļa stacijai, tālāk līdz centrālajam ezeram. Šis ceļa posms ir pilsētas acīm baudāmākā daļa. Kempings „Zürich seebucht camping”, kas atrodas 5 km attālumā no centra, pašā ezera krastā, ir ļaužu pārpildīts, taču neticami skaists. It sevišķi naktī, kad redzami pilsētas pretējā krasta uguņi. Vakaru pavadām dzerot tēju un baudot neticamo ainavu. Šis ir dārgākais kempings visa brauciena laikā – 38 eiro.  Arī telts vietas cena atkarīga no tā, vai telts tiek celta pie ūdens vai nostāk. Parasti par telts vietu diviem cilvēkiem plānojam aptuveni 20 eiro. Citur duša iekļauta cenā, citur tā ir maksas, sākot no 50 centiem līdz 2 eiro gabalā. Veļas mazgāšana, lielākoties, ir aptuveni 3 eiro, tāpat žāvēšana.

  1. dienas nobraukums – 83 km.

 

 6. diena, 4014. gada 16. Jūlijs, trešdiena

 

Vairāk nekā 30 grādu karstumā turpinām mīties gar Cīrihes ezeru. Tāpat kā pie Bodenes ezera, arī te nakšņot ezera krastā ārpus kempinga, būtu teju neiespējami, jo krasts ir cilvēku apdzīvots. Mūs ārkārtīgi vilina tālumā redzamie kalni, kuri jāsasniedz līdz vakaram. Mērķis ir Walensee. Lai tur nokļūtu, Cīrihes ezera galā jānovirzās no krasta uz kalnu ieleju, turpat nogriežas arī dzelzceļš un autoceļi. Mums tikai jāseko veloceļu norādēm, kas izliktas nozīmīgos krustojumos. Liels palīdz ir arī valsts veloceļu mājas lapa (www.veloland.ch). Tuvojoties Walensee palielinoties kalniem, palielinās arī mūsu sajūsma. Nokļūstot kempingā, joprojām ir ārkārtīgi karsts, tāpēc pelde ezerā ir pat obligāta. Ezera pretējā pusē redzamas pāris mājas un vīnogu lauki. Tur dzīvojot vien 54 cilvēki, vienīgā satiksme ir laivas un kalnu takas. Anete uzņem brīnišķīgas fotogrāfijas, šī ir kārtējā laimīgākā diena viņas mūžā, arī Sandra ir apmierināta. Ko gan vairāk vīrietim vēlēties! 6. Dienas nobraukums – 74 km.

.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.