Zaļais zibsnis

Uz klāja | Nav komentāru

Šogad 50 gadu pastāvēšanas jubileju atzīmēja maršruts Gēteborga – Ķīle, kas savieno Zviedriju ar Vāciju. Jubilejas gada ietvaros mēs aicinājām ikvienu ceļotāju dalīties atmiņās par savu ceļojumu, izstāstīt savu stāstu, ko apkopojām šeit, Stena Stories. Lūk, Sūzanna B. (Susanne B.) atklāj savu stāstu par kādu īpašu saulrietu.

Gaidot mītisko un nostāstiem bagāto dabas parādību

Ir 2016.gada 19. augusts – silts vasaras vakars. Mana meita un es esam uz prāmja Stena Germanica augstākā atvērtā klāja, lūkojamies nebeidzamajā jūras plašumā. Prāmis tik tikko ir atstājis salu arhipelāgu netālu no Gēteborgas un uzņēmis kursu uz mūsu mājām – Ķīli.

Viss ir vienkārši lieliski. Ūdens virsma vizuļo, un ādu viegli glāsta lēns un mierīgs vējš, apkārt esošajos cilvēkos var novērot relaksētus un mierpilnus skatienus. Taču, stāvot pie reliņiem, mūs nevieno vien vēlme uzņemt saulrieta fotogrāfijas. Mēs visi gaidām ko īpašu. To, ko var novērot vien retu reizi, kad debesis ir pilnīgi skaidras, un redzēt var tālu jo tālu uz priekšu, gluži kā šovakar. Protams, ja vispār paveicas tādu mirkli noķert.

Un nē, es nedomāju cūkdelfīnus, kuri mēdz peldēt līdzi prāmim. Mēs visi gaidījām mītiem apvīto “zaļo zibsni”.

Bet kas gan tas ir? Zaļais zibsnis ir dabas parādība, ko dažreiz var novērot saulrieta laikā. Pašā pēdējā brīdī, kad saules disks iegrimst jūrā, vien uz acumirkli augšpusē parādās zaļs gaismas stars jeb zibsnis. Tas tik tiešām pastāv, kā arī ir iemūžināts fotogrāfijās. Pat režisors Ēriks Romērs (Eric Rohmer) vienai no savām filmām ir devis nosaukumu par godu zaļajam gaismas zibsnim.

Šī ir tā gaisma, tas, ko mēs ar meitu tik ļoti gaidām. Tieši šī iemesla dēļ mēs šeit, uz prāmja klāja, stāvam jau vairāk kā stundu, kavējot pat savas vakariņas.

Jūtam, ka tuvojas lielais fināls; vien pāris minūtes mūs šķir no maģiskā brīža. Gan pa labi, gan kreisi no mums cilvēki sagatavo savas fotokameras un viedtālruņus fotogrāfēšanai. Visur pieklust sarunas, un uz klāja kļūst neiedomājami kluss. Visi skatās jūrā. Šķiet, ka saules disks savāc pēdējos spēkus, lai nosūtītu pāri viļņiem mums uz atvadām krāšņos gaismas starus.

Mēs gaidām un ceram. Vai mēs vispār redzēsim šo dabas fenomenu? Nosacījumi nevarētu būt vēl labvēlīgāki.

Ūdenī pie kuģa korpusa parādās milzīgs medūzu bars.

No nekurienes parādās arī trīs klaigājošas kaijas.

Violeti, mirdzoši mākoņi slid pa debess jumu, sniedzot fonam nedaudz dramatisma pieskārienu.

Viens mirklis un tas ir šeit: mūsu debesu zvaigzne pieskaras horizontam . Pēkšņi laiks skrien vēja spārniem. Saule pazūd steigā, tā vien šķiet, ka tai paredzēta kāda svarīga tikšanās otrpus Zemei.

Saules pēdējais mirdzošais gaismas stars mūs ieskauj ar zelta putekļiem.

Es aizturu elpu. Un…tagad!

Vai tas bija zaļš? Vai zelta krāsā?

Nav ne jausmas. Tik zinu, ka tas bija kaut kas maģisks.

 

***

Mēs sakām lielu paldies Sūzannai par šo brīnišķīgo stāstu! Varbūt arī Jums ir kāds īpašs stāsts vai atmiņas, kurās Jūs vēlētos ar mums dalīties?

Elīza

Mani sauc Elīza. Stena Line uzņēmumā es strādāju jau vairāk kā piecus gadus. Mani ļoti patīk ceļot, iepazīt jaunus cilvēkus un apgūt svešvalodas. Mani aizrauj sports, jo īpaši hokejs, kā arī atpūta brīvā dabā. Šajā blogā vēlos dalīties ne tikai ar savām interesēm un hobijiem, bet arī ar visu interesanto un aizraujošo no Stena Line ikdienas. Ceru, ka Jums patiks!

Leave a Reply

Your email address will not be published

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.